Atvars Ozoliņš koronavīrusa skartajā Itālijā gaida Kēla telefona zvanu

Pirmā ilgākā iepazīšanās ar Itāliju Atvaram Ozoliņam kopā ar Kristapu Plataču bija 2017. gada decembrī.

03/02/2020

Treneris Lauris Iecelnieks bija sagādājis puišiem stažēšanos šā brīža pasaules spēcīgākā kluba “Cucine Lube Civitanova” sistēmā. Šosezon Atvars jau pats maizi pelna Itālijas 3. līgā.

- Kā nokļuvi Itālijā?
- Ar aģenta slovāka Juraja Tomašika palīdzību. Aleksandrs Kudrjašovs ieteica. Sākumā biju skeptisks, domāju, pēc tam apdomājos – kāda starpība – tagad vai pēc gada – un sāku strādāt ar aģentu.
 
- Kāpēc tieši šis klubs?
- Pirmkārt, spēlēšanas laiks bija solīts pamatsastāvā. Otrkārt, tā ir Itālija. Sākt sevi pierādīt tādā volejbola lielvalstī man liekas ideāli. Tikko runājām ar aģentu. Viņš teica, ka ir dzirdētas labas atsauksmes un ka ir iespējams nākamajā sezonā tikt uz A2 līgu.
 
- Kā pašam veicas?
- Pēc jaunā gada ir bišķi tā kā pa viļņiem. Vajag lielāku noturību un stabilitāti. Pieļauju, ka gan jau pretinieki mani ir vairāk atšifrējuši. Nevaru noliegt arī, ka droši vien sākotnējais entuziasms ir gājis mazumā.

Varbūt pēdējās spēlēs pieklibo arī sadarbība ar cēlāju. Ar pēdējo spēli esmu apmierināts, taču pašam likās, ka man uzbrukumā varēja vairāk uzticēties.

- Kad beigsies sezona Itālijā?
- Viss mūsu rokās. Var būt tā, ka beidzas jau 22. martā, kad mums ir pēdējā pamatturnīra spēle, - ja paliekam piektie vai sestie. Ja esam zemāk, sezona kādu laiciņu turpināsies. Šobrīd grūti ko prognozēt, jo šonedēļ spēli koronavīrusa dēļ atcēla. Kas būs turpmāk, nav zināms.
 
- Kādi bija uzdevumi klubam pirms sezonas un kā ar tiem tiekat galā?
- Pirmais uzdevums, kam tagad ļoti gatavojamies, ir pēdējās četras spēles sezonā, kurās jāsaglabā vieta A3 līgā. Mums ir diezgan skarba čempionāta sistēma. Ir Ziemeļu un Dienvidu divīzija. Vienā ir 12 komandas un otrā  - 11. Tikai četras no katras divīzijas tiek “pleiofā”. Tā kā mēs divas svarīgas spēles tikko zaudējām turnīra kaimiņiem, tad izslēgšanas spēlēs nez vai tiksim. Tāpēc koncentrējamies uz piektās – sestās vietas izcīnīšanu, kas automātiski nodrošina palikšanu līgā. No 7. līdz 10. vietai ir jācīnās “pleiautos” par palikšanu līgā. Pēdējās divas vienības krīt ārā automātiski, un vēl kaut kas arī no “pleiautiem”.
 
- Kāds ir volejbols Itālijā? Uz ko tiek likts uzsvars?
- Gribētos teikt, ka uz organizāciju un nopietnu pieeju – vienalga, vai tā ir A1 vai A3 līga. Ļoti tiek domāts gan par spēlētājiem, gan skatītājiem. Viņi tiešām grib uzburt volejbola svētkus katrā mačā.

Spēles ziņā acīs krīt aizsardzība. Bumba krietni ilgāk turas spēlē nekā, piemēram, Baltijas līgā.

- Spānija, Kipra, Moldova. Kura valsts patīk labāk?
- Kipra jau, protams, labāk (smejas). Visas ir dienvidu valstis, bet uz katru spēli Eiropas čempionāta atlases turnīrā jāgatavojas kā uz pēdējo. Un nevar pieļaut tādu kļūdu kā pirms diviem gadiem, kad koncentrējāmies tikai uz leģendāro “gadsimta cīņu” ar Igauniju.
 
- Kas tad patraucēja mačā Izraēlā pirms diviem gadiem?
- Katram “džekam” droši vien ir savādāk, bet man tas bija pirmais gads izlasē, kurā uzreiz tiku pamatsastāvā. Tāpēc man tā bija vienkārši spēle, jauns piedzīvojums. Varbūt pieredzējušākiem volejbolistiem bija savādāk. Iespējams, ka spēle ar Izraēlu tika dalīta no mača ar Igauniju, taču esam profesionāļi, kuriem ar to bija jātiek galā.
 
- Tad saprotu, ka plāni vasarai jau ir?
- Avo [Kēls] pagaidām nav zvanījis, bet ceru, ka plāni būs. Cerams, ka tikšu mājās un koronavīruss pārāk nesāks plosīties.

Atvars Ozoliņš bērnībā Ropažos izmēģināja visu ko, līdz māsu Liepiņlausku un māsu Mičuļu piemēra iespaidots pieteicās Murjāņu Sporta ģimnāzijā (MSĢ). Viņu neuzņēma astotajā klasē, bet tēvs, kurš savulaik bija atzīstams handbolists un pretendēja uz iekļūšanu PSRS jauniešu izlasēs, puisi vadāja uz treniņiem Murjāņos. 8. klases vidū Atvars jau bija pilntiesīgs MSĢ skolnieks.

Mamma volejbolistam bijusi amatieru līmeņa volejbola spēlētāja, pēc tam trenējot bērnus, bet viens no brāļiem Mārtiņš Murjāņos spēlē handbolu un ir arī lielās izlases kandidātos, kā arī pirmais vārtsargs sava vecuma Latvijas izlasē.

Ozoliņam nav itāļu mašīnas, bet vācu “Opel”. No Latvijas atšķiras laika apstākļi – kamēr Latvijā mīnus divi grādi, Itālijas vidienē aizvadītajā nedēļā bija +19 grādi.

Ar itāliešu ēdieniem – picām un pastām – sportists mēģina neaizrauties, jo tās ir barojošas, bet uz itālietēm volejbolists neskatās, jo viņam ir draudzene, kura reizi mēnesī vai divos dodas pie Atvara ciemos uz Itāliju.

Latvijas izlases pamatsastāvā 2018. gada vasarā Ozoliņš iekļuva 19 gadu vecumā kā Iecelnieka trenētās OC “Limbaži”/MSĢ vienības pārstāvis. 2018./2019. gada sezonu viņš slīpēja meistarību Latvijas volejbola izlases galvenā trenera Avo Kēla trenētajā Igaunijas komandā “Parnu VK”, bet šo sezonu aizvada Itālijas A3 līgā.